1. pants. Tas, ka jauna cilvēka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī, ir zinātniski noteikts fakts.
2. pants. Katra cilvēka dzīve ir nesaraujams veselums, kas sākas ieņemšanas brīdī un turpinās dažādās stadijās līdz pat nāvei. Zinātnē šīm stadijām tiek doti dažādi nosaukumi, tādi kā „zigota”, „blastocista”, „embrijs”, „auglis”, „zīdainis”, „bērns”, „pusaudzis” un „pieaudzis cilvēks”. Tas nemaina zinātnisko konsensu, saskaņā ar kuŗu ikvienā savas attīstības brīdī katrs indivīds ir dzīvs cilvēku saimes loceklis.
3. pants. Katrs nedzimis bērns no ieņemšanas brīža pēc savas būtības ir cilvēks.
4. pants. Visām cilvēciskām būtnēm, kā jau cilvēku saimes pārstāvēm, ir tiesības uz sev piemītošās pašcieņas atzīšanu un savu neatņemamo cilvēka tiesību aizsardzību. Tas ir atzīts Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un citos starptautiskajos dokumentos.
5. pants. Starptautiskajās tiesībās nepastāv nekādas tiesības uz abortu: nedz starptautisko līgumsaistību ietvaros, nedz starptautiskajās paražu tiesībās. Neviens no Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumiem nesatuŗ normas, kas, tās korekti citējot, būtu iztulkojamas kā tādas, kas nosaka vai atzīst tiesības uz abortu.
6. pants. ANO Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (CEDAW komiteja) un citas starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūcijas ir prasījušas dalībvalstu valdībām, lai tās grozītu savus likumus abortu jautājumā. Šīs institūcijas ir tiešā vai netiešā veidā iztulkojušas attiecīgos līgumus kā tādus, kas ietveŗ sevī tiesības uz abortu.
Starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūcijām nav nekādu pilnvaru – nedz saskaņā ar pašiem attiecīgajiem līgumiem, nedz saskaņā ar vispārējām starptautisko tiesību normām, – iztulkot minētos līgumus tā, lai radītu valstīm jaunas saistības vai grozītu pašu līgumu būtību.
Līdz ar to, interpretējot starptautisko līgumu tā, lai ielasītu tajā tiesības uz abortu, ikviena šāda veida institūcija pārkāpj savas pilnvaras un rīkojas pretēji savam mandātam. Šādi ultra vires akti nerada nekādas juridiskas saistības līguma dalībvalstīm, un valstīm tie arī nav jāatzīst par ieguldījumu jaunu starptautisko paražu tiesību veidošanā.
7. pants. Starptautisko aģentūru un nevalstisko organizāciju apgalvojums, ka tiesības uz abortu esot cilvēktiesības, ir aplams un ir noraidāms.
Nepastāv nekādas starptautiski tiesiskas saistības, kas liktu nodrošināt pieeju abortam uz jebkādiem pamatiem, ieskaitot tādus pamatus (bet neaprobežojoties ar tiem), kā veselība, privātā dzīve, seksuāla autonomija vai diskriminācijas aizliegums.
8. pants. Saskaņā ar vispārējiem līgumu interpretācijas principiem starptautiskajās tiesībās, kas atbilst labticīguma prasībai un pacta sunt servanda principam, un izpildot savu pienākumu aizsargāt savas tautas dzīvību, valstis var atsaukties – un tām ir jāatsaucas – uz starptautisko līgumu normām, kas garantē tiesības uz dzīvību, kā uz tādām, kas ietveŗ valsts pienākumu aizsargāt nedzimušu bērnu no aborta.
9. pants. Valdībām un sabiedrības locekļiem ir jānodrošina, lai nacionālie likumi un iekšzemes politika aizsargātu cilvēka tiesības uz dzīvību kopš ieņemšanas brīža. Viņiem ir jānoraida un jānosoda spiediens, kas tiek izdarīts nolūkā piespiest pieņemt likumus, kas atļautu vai dekriminalizētu abortus.
Starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūcijām, ANO aģentūrām un amatpersonām, reģionālajām un nacionālajām tiesām, kā arī visiem pārējiem, ir jāattuŗas no tiešiem vai netiešiem apgalvojumiem par tiesībām uz abortu, kas it kā izrietot no starptautiskajām tiesībām.
Ja šādi aplami apgalvojumi tiek pausti, vai ja tiek izdarīts šāda veida spiediens, dalībvalstīm jāsauc ANO sistēma pie atbildības.
Organizācijām, kas sniedz palīdzību valstu attīstībai, nav jāveicina vai jāfinansē aborti. Tām nav jāpakļauj palīdzības sniegšana nosacījumam, ka saņēmējvalstij ir jāatzīst tiesības uz abortu.
Starptautiskajām veselības aizsardzības un finansējuma programmām, kas domātas mātes un bērna veselības veicināšanai, ir jānodrošina mātei un bērnam laba veselība gan gŗūtniecības laikā, gan arī pēc tās, un jāpalīdz mātēm pieņemt jauno dzīvību jebkuŗos apstākļos.
Mēs, cilvēktiesību juristi un advokāti, universitāšu mācībspēki, vēlētas amatpersonas, diplomāti, medicīnas un starptautiskās politikas eksperti, ar šo apstiprinām šos Pantus.
Sanhosē (San José), Kostarikā, 2011. gada 25. martā.