download articles

Sanhosē pantu piezīmes

 

1. panta piezīme


„Ieņemšana” (apaugļošana) ir olšūnas un spermatozoīda savienošanās (precīzāk sakot, olšūnas un spermatozoīda membrānu saplūšana to kontakta rezultātā), kas rada jaunu un atsevišķu dzīvu cilvēka organismu ‒ embriju. Embrijs rodas tad, kad gamētas (dzimumšūnas) vairs nepastāv, un kad to ģenētiskais materiāls, dzimumšūnām saplūstot, ir veicinājis jauna indivīda izveidošanos. [Sk., piem., Sadler T.W. Langman’s Medical Embryology, 7th edition,. Baltimore: Williams & Wilkins, 1995, p. 3 (kur tiek atzīmēts, ka „cilvēka attīstība sākas ar apaugļošanu ‒ procesu, kuŗā vīrieša spermatozoīds un sievietes olšūna savienojas, lai izveidotu jaunu organismu”); Moore, Keith L. and Persaud, T.V.N., The Developing Human: Clinically Oriented Embryology, 7th edition, Philadelphia: Saunders, 2003, p. 2 (kur tiek atzīmēts, ka „olšūnas un spermatozoīda savienošanās apaugļošanas laikā” ir „jaunas cilvēciskas būtnes sākums”).]

 

Turklāt ikviens process, kuŗa rezultātā tiek radīts jauns dzīvs cilvēka organisms, ir atzīstams par „ieņemšanu” šo pantu izpratnē. Piemēram, retos gadījumos embrija attīstības agrīnajā stadijā dažas šūnas atdalās no embrija un iekšējas restitūcijas un regulācijas ceļā izveido jaunu atsevišķu dzīvu cilvēka organismu ‒ sākotnējā embrija vienolas dvīni. Šādos gadījumos dvīņa dzīve sākas ar šo procesu, nevis ar spermatozoīda un olšūnas saplūšanu.

 

Pastāv arī zinātniskas technoloģijas (ieskaitot somatiskās šūnas kodola pārnesi jeb klonēšanu, bet ne tikai to), kas izveido atsevišķu jaunu cilvēcisku būtni embrija attīstības stadijā. Visas tamlīdzīgas technoloģijas ir „ieņemšana” šā panta izpratnē.

 

Vienalga, kādā veidā individuāls cilvēku sugas pārstāvis uzsāk savu dzīvi, ‒ viņam jebkuŗā savas attīstības stadijā ir tiesības uz sev piemītošās pašcieņas atzīšanu un savu neatņemamo cilvēka tiesību aizsardzību, kā tas ir noteikts 4. pantā (sk. tālāk).

 

 

2. panta piezīme

 

„Embrijs” tiek definēts kā „vairākas agrīnās attīstības stadijas no ieņemšanas brīža līdz devītajai vai desmitajai dzīves nedēļai.” [Considine, Douglas, ed., Van Nostrand’s Scientific Encyclopedia, 10th edition, New York: Van Nostrand Reinhold Company, 2008, p. 1291.] „Pirmās nedēļas laikā embrijs kļūst par solīdu šūnu masu, un tad tam izveidojas dobums; šajā stadijā tas tiek saukts par blastocistu.” [Ronan O’Rahilly and Fabiola Muller, Human Embriology & Teratology, 3rd edition, New York: A. John Wiley and Sons, 2001, p. 37.]

 

Pat Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kas pēdējo gadu laikā ir ļoti atturīgi vērtējusi iespēju piešķirt nedzimušam bērnam pilnīgu aizsardzību, tomēr 2004. gadā pasludināja, ka „dalībvalstu starpā var konstatēt kopīgu izpratni par to, ka embrijs/auglis piedeŗ pie cilvēku dzimuma”. [ECT 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā Vo v. France [GC], no. 53924/00, § 84.]

 

Kaut arī pastāv plašs konsenss par to, ka embrijs ir bioloģiski klasificējams kā dzīvs, individuāls cilvēku saimes loceklis, daži mēģina politisku iemeslu dēļ pārskatīt zinātnisko terminoloģiju, lai samudžinātu vai apslēptu aktuālus morālus un ētiskus jautājumus. Diemžēl daži zinātnieki un zinātniskas organizācijas ir sekojuši šai tendencei, piemēram, apgalvojot, ka termins „embrijs” nebūtu lietojams attiecībā uz individuālu cilvēcisku būtni, kuŗa tiek izmantota un iznīcināta embriju cilmes šūnu izpētes (vai citas embriju izpētes) gaitā. [Sk., piem., „Playing the Name Game” // Nature, Vol. 436, 7 July 2005, p. 2.] Ir svarīgi pretoties šādiem mēģinājumiem politizēt zinātnisko terminoloģiju. Eiropas Savienības tiesa savā nesenajā vēsturiski nozīmīgajā spriedumā pamatoti noraidīja šādu terminoloģisku manipulāciju, atzīstot, ka „’cilvēka embrijs’ ir katra cilvēka olšūna no tās apaugļošanas stadijas, katra neapaugļota cilvēka olšūna, kurā transplantēts nobriedušas cilvēka šūnas kodols, un katra neapaugļota cilvēka olšūna, kuras dalīšanās un turpmākā attīstība tiek ierosināta partenoģenēzes ceļā”. [EST 2011. gada 18. oktobŗa spriedums lietā C-34/10, Brüstle / Greenpeace.]

 

 

3. panta piezīme

 

Atziņa, ka ikviens nedzimis bērns kopš ieņemšanas brīža ir cilvēks, ir patiesa attiecībā uz visām cilvēciskajām būtnēm, neatkarīgi no viņu ieņemšanas veida, un jebkuŗā attīstības stadijā. [Sk. iepriekš, 1. un 2. panta piezīmes.]

 

 

4. panta piezīme

 

Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas preambulā ir teikts: „Ņemot vērā to, ka visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un miera pamats pasaulē [..]”. Tās pašas deklarācijas 3. pants nosaka: „Katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību un personas neaizskaŗamību.”

 

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 6. pants nosaka: „Tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.” Šā paša Pakta preambula nosaka, ka “saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos proklamētajiem principiem, visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats”. Tā pati preambula arī atzīst, ka “šīs tiesības izriet no cilvēka personībai piemītošās pašcieņas”. Starptautiskais pakts arī netiešā veidā atzīst nedzimuša bērna cilvēktiesības, jo, saskaņā ar tā 6. pantu, nāvessodu “nevar izpildīt grūtniecēm”.

 

Gan Bērna tiesību deklarācija, gan Konvencijas par bērna tiesībām preambula vienādi nosaka, ka “bērnam, kā fiziski un intelektuāli vēl nenobriedušam, vajadzīga speciāla aizsardzība un gādība, tai skaitā pienācīga tiesiskā aizsardzība, tiklab pirms, kā arī pēc dzimšanas”.

 

Tāpat arī Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 4. panta pirmā daļa nosaka: “Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Šīs tiesības ir aizsargājamas ar likumu, principā – no ieņemšanas brīža. Nevienam nevar patvaļīgi atņemt dzīvību.”

 

[Sk. arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām preambulu, kas nosaka, ka “visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un vispārēja miera pamats”.]

 

 

5. panta piezīme

 

Aborts nav minēts nevienā no saistošajiem ANO cilvēktiesību līgumiem. Tikai viens vienīgs reģionāls cilvēktiesību līgums ‒ Āfrikas Cilvēka un tautu tiesību chartas Protokols par sieviešu tiesībām Āfrikā („Maputu protokols”) ‒ min tiesības uz abortu. Šis līgums ir ļoti pretrunīgi vērtēts un nekādā gadījumā nav universāli akceptēts. Tikai apmēram puse no 54 Āfrikas valstīm ir tam pievienojušās, un visbiežāk piesauktais iemesls, kādēļ pārējās valstis atsakās tam pievienoties, ir tieši šī norma par abortiem.

 

Bijusī ilggadējā ANO Iedzīvotāju fonda izpilddirektore nesen atzīmēja: „Mēs, ANO Iedzīvotāju fonds, esam pilnvaroti aplūkot abortu sabiedrības veselības kontekstā, bet nekad ne kā subjektīvas tiesības, kā to dara dažas nevalstiskās organizācijas. [..] Aborts ir iekšzemes jautājums, kas ir jāizlemj nacionālajos likumos.” [Intervija ar Toraiju Obaidu (Thoraya Obaid), Huffington Post, 2011. gada 15. janvāris, http://www.huffingtonpost.com/katherine-marshall/courageous-in-navigating-_b_806313.html.] Neraugoties uz Iedzīvotāju fonda oficiālo viedokli, šī aģentūra tomēr propagandē tiesības uz abortu. [Sk. tālāk, 7. panta piezīmi.] Pat tās nevalstiskās organizācijas, kas propagandē tiesības uz abortu, vēl nesen atzina, ka starptautiskajos līgumos šādas tiesības nav paredzētas. Piemēram, 2003. gadā Reproduktīvo tiesību centrs (Center for Reproductive Rights) atzina, ka starptautiskie līgumi neparedz tiesības uz abortu: „Mēs esam bijuši līderpozīcijās, piedāvājot argumentus par labu sievietes tiesībām izvēlēties abortu starptautisko cilvēktiesību ietvaros. Taču nav tādu saistošu normu, kas atzītu sieviešu tiesības izbeigt grūtniecību”. Šis paziņojums tika ietverts Reproduktīvo tiesību centra 2003. gada iekšējā memorandā „Starptautiskās tiesību programmas stratēģiskās plānošanas kopsavilkums” („International Legal Program Summary of Strategic Planning”), un tas tika iekļauts ASV Kongresa aktos (U.S. Congressional Record). [The Center for Reproductive Rights, internal memorandum, entered into the U.S. Congressional Record: 108 Cong., 1st sess., Congressional Record 149, no. 175 (December 8, 2003), E2534-2547, http://frwebgate.access.gpo.gov/cgi-bin/getpage.cgi?position=all&page=E2534&dbname=2003_record).]

 

Tomēr 2009. gadā Reproduktīvo tiesību centrs jau apgalvoja: „Sieviešu tiesības uz pilnīgu reproduktīvās veselības pakalpojumu klāstu, ieskaitot abortu, sakņojas starptautiskajos cilvēktiesību standartos, kas garantē tiesības uz dzīvību, veselību, privātās dzīves neaizskaŗamību un diskriminācijas aizliegumu. Šīs tiesības tiek pārkāptas, kad valstis padara abortu pakalpojumus nepieejamus sievietēm, kuŗām tie ir nepieciešami. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valstis var tikt sauktas pie atbildības par ļoti ierobežojošiem abortu likumiem un par pieejas nenodrošināšanu abortam tur, kur tas ir tiesisks.” [Reproduktīvo tiesību centra iekšējais memorands “Bringing Rights to Bear: Abortion and Human Rights,” January 14, 2009, p.1. http://reproductiverights.org/en/document/bringing-rights-to-bear-abortion-and-human-rights. ] Pretruna starp to, ko Reproduktīvo tiesību centrs teica 2003. un 2009. gadā ir izskaidrojama ar faktu, ka 2003. gada paziņojums izskanēja centra personāla, valdes un ieinteresēto personu privātā sanāksmē, turpretī 2009. gadā teiktais bija domāts plašākai publikai. Starplaikā nekas nebija mainījies – nedz starptautiskajās paražu tiesībās, nedz starptautiskajos līgumos, – lai 2003. gada paziņojums varētu tikt atzīts par spēku zaudējušu.

 

Starptautiskās cilvēktiesību veicināšanas organizācijas arī ir tradicionāli atzinušas, ka „starptautiskajās cilvēktiesībās nav vispāratzītu tiesību uz abortu.” [Amnesty International, „Women, Violence and Health”, 18 February 2005.]

 

Dažas no šīm organizācijām ir nesen mainījušas savu nostāju, un tagad lieto izteicienus, kas ir gandrīz identiski Reproduktīvo tiesību centra dokumentu valodai. Piemēram, 2008. gadā Amnesty International paziņoja, ka „Federālā apgabala kriminālkodeksa reformas [kas liberalizē pieeju abortam] īstenībā novedīs pie Meksikas starptautisko saistību pārkāpumiem cilvēktiesību jomā.” [Amnesty International, Meksikas Augstākajai tiesai iesniegtais atzinums, 2008.g. marts.]

 

Amnesty International atzinums Meksikas lietā tika iesniegts dažus mēnešus pēc konferences par tiesībām uz abortu, kuŗā Amnesty International paziņoja, ka cīnīšoties par cilvēktiesībam uz abortu. Organizācijas direktors seksuālo un reproduktīvo tiesību jautājumos paziņoja, ka Amnesty International pievienošoties Reproduktīvo tiesību centra starptautiskās tiesvedības stratēģijai par labu abortu tiesībām, palīdzot sagatavot pieteikumus nacionālajām tiesām, lai apstrīdētu ierobežojošus likumus par abortiem. Kad Amnesty International pārstāve precizēja, ka viņas organizācija propagandējot tiesības uz abortu tikai noteiktos, bet ne visos apstākļos, viņas kolēģis no Human Rights Watch iebilda, ka šī atšķirība neesot svarīga, un pēc tam „sirsnīgi uzņēma” Amnesty International starptautisko aborta tiesību aizstāvju pulciņā. Šajā pašā konferencē Amnesty International izpilddirektora ģenerālsekretāra vietnieks paziņoja, ka šī organizācija arī pievienošoties Reproduktīvo tiesību centram jaunas tiesību iniciatīvas veidošanā, lai propagandētu „tiesības” uz mātes veselību, kas ietvertu sevī abortu. [Piezīmes Women Deliver konferencē, Londonā, 2007. gada oktobrī. Sk. “Six Problems with Women Deliver” // International Organizations Research Group Briefing Paper No.2 (November 5, 2007), http://www.c-fam.org/docLib/20080611_Women_Deliver_final.pdf.]

 

 

6. panta piezīme

 

Lai arī minētajām institūcijām piešķirtās pilnvaras ir dažādas atkarībā no attiecīgo līgumu normām, šo organizāciju uzdevums ir uzraudzība un ieteikumu formulēšana, nevis lēmumu pieņemšana. Piemēram, Konvencijas par jebkuŗas sieviešu diskriminācijas izskaušanu (CEDAW) 21. pants nosaka, ka CEDAW Komiteja „var iesniegt vispārīga rakstura priekšlikumus un ieteikumus, kas pamatojas uz ziņojumu un informācijas pētīšanu, kuŗi saņemti no dalībvalstīm”. Tāpat, saskaņā ar Konvencijas par bērna tiesībām 45. pantu, Bērna tiesību komiteja „var iesniegt vispārīga rakstura priekšlikumus un ieteikumus, kuri pamatojas uz informāciju, kas saņemta saskaņā ar šīs konvencijas 44. un 45. pantu”. Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 40. panta ceturtā daļa nosaka, ka Cilvēktiesību komiteja „nosūta dalībvalstīm savus ziņojumus un vispārīga rakstura komentārus, kā tā uzskata par pareizu”. Neviens ANO līgums nepilnvaro šā līguma izpildes uzraudzības institūcijas sniegt dalībvalstīm saistošus līguma iztulkojumus. Lai arī vēlāk pieņemtie fakultatīvie papildprotokoli pie dažiem līgumiem atļauj šāda veida institūcijām izskatīt individuālo sūdzību lietas, šādu sūdzību izskatīšana ir iespējama tikai pret attiecīgo papildprotokolu ratificējušajām valstīm, un pieņemtie nolēmumi saista tikai konkrētā strīda puses.

 

Dalībvalstis ir daudzreiz nākušas klajā ar paziņojumiem, ļoti skaidri pasakot, ka neuzskata līgumu izpildes uzraudzības institūciju komentārus par juridiski saistošiem, un ka attiecīgo līgumu sastādīšanas brīdī tiem nemaz nebija domāts piešķirt šādu saistošu spēku. Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. panta trešās daļas „b” punktu, šī sekojošā prakse ir ņemama vērā līguma interpretācijas mērķiem. [Sk. piem., „Report of the Human Rights Committee”, 50th Sess., Supp. No. 40, Annex VI, Observations of States Parties Under Article 40, Paragraph 5, of the Covenant, at 135, U.N. Doc. A/50/40 (Oct. 5, 1995): “Protams, Apvienotā Karaliste apzinās, ka [Cilvēktiesību] Komitejas pieņemtie vispārējie komentāri nav juridiski saistoši”. Sk. arī ASV paziņojumu, ka Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām „neuzliek dalībvalstīm pienākumu sekot [Cilvēktiesību] Komitejas interpretācijām un nepiešķiŗ Komitejai pilnvaras izdot galīgas vai saistošas [Pakta] interpretācijas” (turpat, p. 131). „Komitejai nav dota vara izdot saistošas interpretācijas vai nolēmumus”, un „Pakta autori būtu varējuši piešķirt Komitejai šādas pilnvaras, bet apzināti nolēma to nedarīt” (turpat).]

 

Pat tie tieslietu komentētāji, kuŗi iestājās par plašākām līgumu izpildes uzraudzības institūciju pilnvarām, ir atzinuši, ka šo institūciju sniegtās interpretācijas dalībvalstīm nav saistošas. [Sk., piem., Manfred Nowak, “The Need for a World Court of Human Rights” // Human Rights Law Review 7:1, 252 (2007) (kur tiek atzīmēts, ka šādas institūcijas „pieņem nesaistošus lēmumus par individuālām sūdzībām, kā arī [..] gala atzinumus un ieteikumus, sekojot valstu ziņojumu un izmeklēšanas procedūrām); Michael O’Flaherty & John Fisher, “Sexual Orientation, Gender Identity and International Human Rights Law: Contextualising the Yogyakarta Principles” // Human Rights Law Review 8:2, 215 (2008) („gala ziņojumiem ir nesaistoša un elastīga daba”); Christina Zampas & Jaime M. Gher, “Abortion as a Human Right—International and Regional Standards” // Human Rights Law Review 8:2, 253 (2008) (kur tiek atzīmēts, ka „līgumu izpildes uzraudzības institūcijas nav tiesu varas orgāni un to gala ziņojumi nav juridiski saistoši”).]

 

Neraugoties uz šo konsensu un uz to, ka attiecīgajā līgumā aborts nav minēts, Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja (CEDAW Komiteja) ir ielasījusi šajā līgumā tiesības uz abortu un izdarījusi spiedienu uz vairāk nekā deviņdesmit valstīm, lai tās liberalizētu savus likumus abortu jomā. [Human Rights Watch, “International Human Rights Law and Abortion in Latin America,” July 2005, p. 5.] Savā Vispārējā ziņojumā nr. 24 Komiteja paziņoja, ka, „kur vien tas ir iespējams, likumi par abortu kriminalizāciju ir jāgroza, lai atceltu sodoša rakstura sankcijas pret sievietēm, kuŗas veic abortu”. CEDAW Komitejas Vispārējā ziņojumā nr. 24 tiek arī apgalvots, ka valstīm „ir jāizveido sistēma, kas nodrošinātu efektīvu tiesvedību. Ja tas netiek darīts, notiek 12. panta pārkāpums”. Taču, kad valstis sastādīja un parakstīja šo līgumu, tad nemaz nebija domāts, ka minētais pants ietvers sevī tiesības uz abortu, un tāpēc arī neviena no valstīm nav izdarījusi atrunu, lai pasargātu savus likumus par abortu kriminalizāciju. Un tomēr viena nacionālā tiesa ir akceptējusi CEDAW Komitejas komentārus kā saistošus šajā ziņā. Kolumbijas Augstākā tiesa 2006. gada lika liberalizēt nacionālo abortu likumu, un tiesnešu vairākums atsaucās uz starptautisko līgumu izpildes uzraudzības institūciju komentāriem. [Kolumbijas Augstākās tiesas 2006. gada 10. maija spriedums lietā nr. C-355/06.]

 

ANO Cilvēktiesību komiteja ir vērsusies pie vairāk nekā divpadsmit valstīm, aicinot tās liberalizēt savus abortu likumus. Ekonomisko un sociālo tiesību komiteja ir izdarījusi spiedienu uz vairāk nekā desmit valstīm, lai tās liberalizētu savus likumus abortu jomā. Arī Bērna tiesību komiteja un Spīdzināšanas izskaušanas komiteja ir izdarījušas šādu spiedienu uz valstīm, lai tās liberalizētu savus likumus abortu jomā.

 

 

7. panta piezīme

 

Pasaules Veselības organizācija ir paziņojusi, ka „pieeja drošam un atļautam abortam ir sieviešu pamattiesības, neatkarīgi no viņu dzīves vietas”. [Sk., piem., World Health Organization, “Unsafe abortion: the Preventable Pandemic” (2006), http://www.who.int/reproductivehealth/publications/general/lancet_4.pdf.]

 

Saskaņā ar 1994. gada Starptautiskās konferences par Iedzīvotājiem un Attīstību (ICPD) Rīcības programmas 8.25. punktu, ANO Iedzīvotāju fondam tā mandāta ietvaros ir aizliegts veicināt abortu kā ģimenes plānošanas līdzekli. Un tomēr šis fonds veicina abortus, finansējot abortu veicējus un organizācijas, kas propagandē abortu kā cilvēktiesības, kā arī padarot šos abortu veicējus un organizācijas par saviem partneriem visā pasaulē. Piemēram, Iedzīvotāju fonds finansē Reproduktīvo tiesību centru – juridisku uzņēmumu, kas iestājas par tiesībām uz abortu. [Sk. Reproduktīvo tiesību centra ikgadējos ziņojumus, piem., tā pēdējo 2009. gada ziņojumu šeit: http://reproductiverights.org/sites/crr.civicactions.net/files/documents/crr_annual_09.pdf).]

 

ANO Iedzīvotāju fonds arī ir sadarbojies ar Reproduktīvo tiesību centru, sagatavojot tikšanās ar komitejām, kas uzrauga Konvencijas par spīdzināšanas izskaušanu un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi. Saskaņā ar Reproduktīvo tiesību centra teikto, šo tikšanās reižu ietvaros tika apspriesti „reproduktīvo tiesību pārkāpumi”, piemēram, „reproduktīvās veselības aprūpes atteikums, ieskaitot abortu un pēcaborta aprūpi”. [http://reproductiverights.org/en/press-room/center-briefs-un-committees-on-emerging-reproductive-rights-issues.]

 

Starptautiskās konferences par Iedzīvotājiem un Attīstību pieņemtā Rīcības programma tiek bieži citēta, lai attaisnotu apgalvojumu, ka pastāvot starptautiski atzītas tiesības uz abortu, kas izrietot no starptautiski atzītam tiesībām uz iespējami augstāko veselības aprūpes līmeni. [Sk. ICPD Rīcības programmu, Kaira, 1994. gada 5.-13. septembris.] Lai gan šī Rīcības programma nav juridiski saistoša, tā ir un paliek vienīgais no daudzmaz ievērojamajiem starptautiskajiem dokumentiem, kas satuŗ jēdziena „reproduktīvā veselība un tiesības” definīciju, – kuŗu daži interpretē kā, cita starpā, tiesības uz abortu.

 

Taču īstenībā šī definīcija, kas ietverta Rīcības programmas 7.2. punktā, vispār nesatuŗ nekādu atsauci uz abortu. Gluži otrādi: tā vietā, lai uzliktu valstīm pienākumu atļaut vai dekriminalizēt abortu, ICPD Rīcības programma skaidros vārdos atzīst valstu suverēnās tiesības pieņemt likumus šajā jomā. Konkrēti, 8.25. punkts nosaka: „Jebkuŗi pasākumi vai grozījumi saistībā ar abortu veselības aprūpes sistēmas ietvaros var tikt izlemti tikai nacionālajā vai vietējā līmenī atbilstoši nacionālajam likumdošanas procesam”.

 

Tā kā ICPD un Ceturtās Pasaules konferences par sievietēm noslēguma dokuments nekur nemin tiesības uz abortu, abortu propagandētāji vērsās pie ANO cilvēktiesību līgumu izpildes uzraudzības institūcijām, lai „sameklētu” šādas tiesības. 1996. gadā ANO Cilvēktiesību Augstā komisāra biroja, ANO Iedzīvotāju fonda un ANO Sieviešu veicināšanas nodaļas darbinieki kopā ar abortus veicinošajām nevalstiskajām organizācijām sagatavoja ziņojumu par līdzekļiem, kā to panākt. Saskaņā ar nākamo gadu gaitā piemēroto stratēģiju, „ANO aģentūras varētu izanalizēt katru no līgumiem un katra līguma izpildes uzraudzības institūcijas darbību”, lai realizētu dažādu tiesību pārdefinēšanas programmu nolūkā „sameistarot” tiesības uz abortu. Saskaņā ar iepriekšminēto ziņojumu, „Tiesības uz dzīvību [..] varētu tikt paplašinātas, iekļaujot tajās jautājumu par dzīves ilgumu, ieskaitot atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, it īpaši attiecībā uz sieviešu reproduktīvās un seksuālās veselības jautājumiem, kas negatīvi ietekmē sieviešu dzīves ilgumu, piemēram [..] stingri likumi par abortiem, kas mudina sievietes veikt nedrošus abortus”. [Cilvēktiesību līgumu izpildes uzraudzības institūciju Apaļais galds par cilvēktiesību pieeju sieviešu veselībai, ar uzsvaru uz seksuālās un reproduktīvās veselības tiesībām, Glen Cove Report (1996. gada 9.-11. decembris), 22-23. CEDAW Komiteja „apsveica” Apaļā galda ziņojumu savā 53. sesijā 1998. gadā (A/53/38/Rev.1), http://www.un.org/womenwatch/daw/cedaw/reports/18report.pdf.]

 

Tāpat arī Reproduktīvo tiesību centrs „atrod” tiesības uz abortu starptautisko līgumu pārinterpretēšanas ceļā: „Mēs, kopā ar citiem, esam pamatojuši reproduktīvās tiesības vairākās atzītās cilvēktiesībās, ieskaitot tiesības uz dzīvi, brīvību un drošību, tiesības uz veselību, reproduktīvo veselību un ģimenes plānošanu, tiesības lemt par bērnu skaitu un dzimšanas biežumu, tiesības uz brīvprātīgu došanos laulībā un uz līdztiesību laulībā, ka arī tiesības uz privātās dzīves neaizskaŗamību”. [Sk. Reproduktīvo tiesību centra iekšējo memorandu un Amnesty International nostāju par tiesībām uz abortu, kas citēts 5. panta piezīmē.]

 

 

8. panta piezīme

 

Ir vispārēji atzīts, ka tiesības uz dzīvību Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajam tiesībām un citu starptautisko cilvēktiesību dokumentu izpratnē uzliek dalībvalstīm ne tikai pienākumu atturēties no prettiesiskas nonāvēšanas, bet arī pienākumu veikt konkrētus pasākumus, lai šādu nonāvēšanu novērstu. [Sk., piem., ECT 1998. gada 9. jūnija spriedumu lietā L.C.B. v. United Kingdom, ECHR 1998-III, p. 1403, § 36: tiesības uz dzīvību „uzliek valstij pienākumu ne tikai atturēties no tīšas dzīvības atņemšanas, bet arī veikt pienācīgus pasākumus, lai aizsargātu to jurisdikcijā esošo cilvēku dzīvību”.]

 

Saskaņā ar Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 26. pantu („pacta sunt servanda”), „katrs spēkā esošs līgums ir saistošs tā dalībniekiem un ir pildāms godprātīgi”. Saskaņā ar tās pašas konvencijas 31. panta pirmo daļu, „līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim”. 31. panta sekojošās daļas precizē tos faktorus, kas ir ņemami vērā iztulkojot starptautiskos līgumus, piemēram, vienošanās starp dalībvalstīm attiecībā uz līguma iztulkošanu un/vai tā noteikumu piemērošanu, līguma piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā iztulkošanu, vai jebkuras starptautisko tiesību normas, kas piemērojamas attiecībās starp dalībvalstīm.

 

Tā kā neviens no Vīnes konvencijas 31. pantā uzskaitītajiem iztulkošanas faktoriem, un arī neviens cits autoritatīvs avots nesaka, ka valsts pienākums aizsargāt cilvēka dzīvību neattiektos uz visām cilvēciskam būtnēm, tad valstis saskaņā ar šo pašu konvenciju paliek brīvas iztulkot savas no starptautiskajiem līgumiem izrietošās saistības tā, ka tās ietveŗ sevī pienākumu aizsargāt ikviena cilvēka dzīvību kopš ieņemšanas brīža.

 

 

9. panta piezīme

 

Kaut arī šajā pantā skaidros vārdos ir minēts aborts, valstīm ir jaattuŗas arī no citiem nedzimušu cilvēku dzīvības apdraudējumiem. Šādi apdraudējumi ietveŗ sevī pētījumus, kuŗu gaitā tiek izmantoti un iznīcināti cilvēku embriji, bet neaprobežojas ar tiem.

 

Valstis drīkst iztulkot no ANO cilvēktiesību līgumiem izrietošās starptautiskās saistības – un tas tām arī būtu jādara, – tādā veidā, ka šīs saistības ietveŗ sevī pienākumu tiesiski aizsargāt cilvēka dzīvību kopš paša sākuma, tas ir, kopš ieņemšanas, kas aprakstīta 1. panta piezīmē. Vesela rinda nacionālo konstitūciju jau aizsargā cilvēku dzīvības kopš ieņemšanas brīža, ieskaitot Čīles, Dominikānas Republikas, Salvadoras, Gvatemalas, Hondurasas, Īrijas, Madagaskaras, Paragvajas, Peru, Filipīnu un Ungārijas konstitūcijas.

 

Patiešām, aptuveni divas trešdaļas visu pasaules valstu turpina ar likumu aizliegt abortu visos vai gandrīz visos gadījumos. Saskaņā ar jaunāko Reproduktīvo tiesību centra datu apkopojumu, 68 valstis vai nu aizliedz abortu, vai atļauj to tikai nepieciešamības gadījumā, lai glābtu mātes dzīvību; 59 citas valstis atļauj abortu tikai tad, ja tas ir nepieciešams mātes dzīvības vai veselības pasargāšanai. Apmēram trešdaļā no šīm valstīm vēl ir paredzēts izņēmums izvaŗošanas gadījumā, un dažās aborts ir atļauts arī incesta un/vai augļa kroplības gadījumā. [Reproduktīvo tiesību centrs, „Fact Sheet: The World’s Abortion Laws”, September 2009.] Lai arī ne visi no šo 127 valstu likumiem piešķiŗ nedzimušiem bērniem pilnīgu un pienācīgu tiesisku aizsardzību, tie tomēr skaidri atspoguļo absolūtā pasaules tautu vairākuma atziņu, ka nedzimušiem bērniem pienākas aizsardzība un ka nekādas cilvēktiesības uz abortu nepastāv. Savukārt tikai 56 valstīs aborts ir atļauts jebkuŗos apstākļos, un tikai 22 valstīs tas ir atļauts bez ierobežojumiem, tādiem kā gŗūtniecības ilgums. Vēl 14 valstīs aborts ir aizliegts, bet ir paredzēti izņēmumi sociālekonomisku iemeslu dēļ. [Sk. „Fact Sheet…”, turpat.]

 

Labs piemērs tam, kā attīstītās valstis izdara spiedienu uz jaunattīstības valstīm, ir Nikaragvas pieredze 2006. gadā, kad šīs valsts likumdevējs nolēma aizliegt abortu „terapeitisku iemeslu dēļ”. Jēdziens „terapeitisks” šeit ir minēts tādēļ, ka tas tiek plaši pielietots, – kaut arī mēs nepiekrītam, ka aborts pats par sevi var tikt atzīts par jebkādas slimības ārstēšanas līdzekli. Nikaragvā akreditētie Zviedrijas, Somijas, Dānijas, Norvēģijas un Nīderlandes vēstnieki, kā arī Apvienotās Karalistes un Kanādas valdību pārstāvji, Eiropas komisija un ANO aģentūras  – Pasaules Veselības organizācija (PVO), ANO Bērnu fonds (UNICEF), ANO Iedzīvotāju fonds (UNFPA), ANO Attīstības programma (UNDP) un ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO), – 2006. gada 20. oktobrī parakstīja kopīgu vēstuli Nacionālās Asamblejas priekšsēdim, Eduardo Gomesam Lopesam, pieprasot balsojuma atlikšanu, jo jaunais likums abortu jomā „ietekmēs Nikaragvas sieviešu dzīvību, veselību un tiesisko drošību”. Galvenā vēstules autore, Zviedrijas vēstniece Nikaragvā Eva Zetterberga, dažus mēnešus vēlāk paziņoja donorvalstu konferencē, ka šīs donorvalstis „vēlas nodrošināt plānu ar mechānismiem, kas garantētu lielāku sakaru starp palīdzības sniegšanu un valdības politiku”, un ka aborts „mums ir ārkārtīgi svarīgs”. [„Empieza Mesa Global entre el gobierno y los paises donantes” // La Voz, 2007. gada 3. jūlijs; „Breves Nicaragua”, Revista Envio, 2007. gada jūlijs.] Neilgi pēc tam Zviedrija paziņoja par visas savas finanšu palīdzības pakāpenisku atsaukšanu no Nikaragvas. Šis solis Nikaragvas sabiedrībā tika uztverts kā atriebība par jauno likumu, kas bija aizliedzis „terapeitiskos” abortus. [„Diputados acusan a la Embajadora Suecia” // El Nuevo Diario, 2007. gada 29. augusts.]